Zīmējis un gleznojis Kaspars ir visu savu līdzšinējo dzīvi. Pirmo reizi viņš sevi atrada vizuālajā pašizpausmē vēl skolas gados, sākdams apmeklēt J.Anmaņa mākslas studiju bērniem. Toreiz par visas dzīves jēgu kļuva sestdienu un svētdienu rīti, kad varēja atkal doties uz nodarbībām un vismaz trīs stundas nodoties zīmēšanai. Vēlāk sekoja studijas, bet šoreiz mākslas vēstures un pedagoģijas. Pēc profesijas Kaspars ir mākslas vēstures skolotājs. Vizuālās pašizpausmes it kā atbīdījās otrā plānā, bet nekur nepazuda, tās vienmēr bija turpat līdzās un ik pa laikam par sevi atgādināja. Kaut kā kņudējis iekšēji Kasparam ir vienmēr. Līdz pagājušo gadu, kādā brīvdienas rītā, Kaspars, ar kafijas krūzi rokās, nodevās pārdomām, ko darīt tālāk, ko viņš gribētu darīt. Un viņš saprata, ka vislaimīgākais viņš jūtas, kad glezno. Ar rokmūziku fonā. Kad var ļauties ideju plūdumam un savām domām, meklēt kā tās izteikt, izzīmēt un izgleznot. Šīs vienas brīvdienas pārdomas ir rosinājušas Kasparu pārkārtot dzīvi, un to viņš lēnām arī dara… Tā, lai varētu pēc iespējas vairāk gleznot…